Likums ļauj izmantot dažādus iepirkuma procedūras veidus:
- atklāts konkurss
- slēgts konkurss
- sarunu procedūra
- konkursa dialogs
- metu konkurss.
- ne mazāk kā 42 tūkstošu eiro apjomā
- būvdarbu gadījumā 170 tūkstoši eiro.
Latvijā publiskie iepirkumi tiek veikti katru dienu; un pēdējā laikā valsts un pašvaldības savus maciņus vērušas vismaz 15 tūkstošus reižu gadā par milzīgām summām – vidēji 3 miljardi eiro. Ņemot iepriekšējo gadu statistiku par iepirkumiem var sarēķināt, ka pēdējos piecos gados uzņēmējiem no valsts caur iepirkumiem atgriezušies 17 miljardi eiro.
Iepirkumu procedūras ir sarežģītas, tās prasa zināt iepirkumu likumu, pārzināt ekonomikas un juridiskās jomas. Likums bieži mainīts un tajā daudzus principus – samērīgi, būtiski, laikus – katrs var tulkot savādāk. Tomēr, kā lai vērtē iepirkumus, kuru dēļ teju bez maizes atstāj ieslodzītos, valsts drošības sardzē policistiem jāstāv pastalās, jo laikus nav sagādāti zābaki, nespējam nopirkt radarus un joprojām braucam ar sagrabējušiem vilcieniem.
Daudzos gadījumos atbildīgie vaino nepilnīgo likumu un uzņēmējus, kuri uzdrošinās strīdēties. Aptaujājot pieredzējušus ekspertus, nākas secināt, ka te vietā būtu teiciens – meklē skabargas citu acī, bet baļķi savā neredz.
Neprofesionalitāte, zema kompetence, zināšanu trūkums pat par fundamentālām lietām, arī citi eksperti skarbi raksturo tos simtus ierēdņu, kuri lemj par miljardiem nodokļu maksātāju naudas tērēšanu.
Advokātu biroja Sorainen jurists Agris Repšs: ”Tādas lielas sistēmiskas problēmas publisko iepirkumu jomā nav. Gadījumos, kad IUB atceļ iepirkumu rezultātus, tie lēmumi ir diezgan izsvērti, pamatoti, tad faktiski secinājums tāds, ka tā ka problēma bieži vien ir pasūtītāja pusē.”
Iepirkumu pasūtītāju kapacitātes problēmu dēļ gadiem tiek sagatavoti nekvalitatīvi iepirkumu dokumenti, tehniskās specifikācijas ir paviršas un nepilnīgas. Uzņēmēji šādas kļūdas nepiedod, bet izmanto. Un, jo lielāks iepirkums, jo sīvāka cīņa par taisnību. Eksperti pārliecināti: ja būtu kvalitatīvāki dokumenti, samazinātos sūdzību skaits un mazāk būtu sliktu seku.
Iepirkumu uzraudzības birojā sūdzību saņemšana ir ikdiena. No 1000 sūdzībām ik gadu izskatītas vidēji 600, jeb pa divām dienā. Tātad aptuveni katrs desmitais no visiem lielajiem iepirkumiem varētu būt nekvalitatīvs.
Iepirkumu Uzraudzības biroja vadītāja Dace Gaile: ”Protams, ja būtu skaidrs, ka šie iepirkumu dokumentācija ir argumentēta un tas pretendents īsti neatrod, kam viņš varētu reāli piesieties, pieņemsim, par nolikumiem šo strīdu nebūtu. Nākamais solis ne tikai dokumentācija, nākamais solis ir vērtēšana. Un vērtēšanas procesā ir problēma, ka tur jau arī pasūtītāja rīcībā ir tikai komplekts ar principiem – Tev jāizturas vienlīdzīgi, tev jāizturas taisnīgi.”
Ierēdņu aizstāvībai var minēt, ka viens cilvēks var būt spiests iepirkt sākot no desas un beidzot ar tanku, un visās jomās nevar būt speciālists. Bet vai nezināšanas dēļ drīkst pārkāpt likumu un nedarīt neko, piemēram, mācīties vai konsultēties? Iepirkumu uzraudze met smagu akmeni arī politiķu lauciņā.
Dace Gaile: ”Bieži vien pasūtītājs ir arī kaut kādas nozares nesakārtotības vergs. Ļoti sāpīga joma ir būvniecība. Bezgala daudz jautājumu, kas nav regulēti, kaut kādi kvalitātes standarti projektiem, nosacījumi, kā jāstrādā būvdarbu vadītājam vai kā jāstrādā būvuzraugam, vai cik stundas viņam jāuzturas būvlaukumā. Tāpēc mums šajā norise stadijā es pat teiktu, ka pie spīdošiem un ģeniāliem nolikumiem es nevaru pateikt, ka pārsūdzību nebūs. ”
Ierēdņi bieži maldina sabiedrību, ka iepirkumus drīkst vērtēt tikai pēc zemākās cenas. Tā nav. Bet izvēle pēc principa – saimnieciski izdevīgākais – notiek reti, kam kā iemeslu min nespēju vai nevēlēšanos izstrādāt šādus nolikumus, jo tādi prasa daudz zināšanu. Uzņēmēji novērojuši, ka zemo cenu konkursus ir grūtāk pārsūdzēt, bet norāda, ka ar šādu kritēriju valsts ļoti daudzos gadījumos atbalsta ēnu ekonomiku, pret kuru pati cīnās. Ierēdņiem klibo ne tikai kvalifikācija, bet ir problēmas ar plānošanu. Turklāt daudziem joprojām liekas, ka var rīkoties kā iegribas.
Dace Gaile: ”Gatavojam pēdējā brīdī, pietrūkst laika, pietrūkst naudas, pietrūkst zināšanu. Trīs aspekti, kā vienmēr pietrūkst. Gatavojam pēdējā brīdī, galvenais izsludināt. Tad kad esam izsludinājuši, eh, šito aizmirsām, šito neizlikām, šitas nav labi pateikts. Un sākam grozīt.”
Uzņēmēji pat gatavi derēt, ka visspilgtāk steiga izpaužas gada nogalē, kad budžeta nauda jāiztērē lūst vai plīst.
Par izklaidīgu publisko iepirkumu uzdzīvi liecina vējā izmests miljons, jo pusceļā jāpārtrauc Latvijas dalība Expo izstādē Milānā, kas izrādījusies dārgāka. Kļūdas dokumentos Austrumu slimnīcai maksā pusmiljonu. Būtu smieklīgi, ja nebūtu skumji, ka nemākam pat linu šalles nopirkt, un Latvijas prezidentūras viesiem tās tapa Lietuvā no Baltkrievijas izejmateriāliem. Pirms dažiem gadiem valdības ministri iekļūšanai darbavietā nevarēja izmantot kāpnes, jo problēmas ar iepirkumu kavēja to nodošanu ekspluatācijā. Ierēdņu neprofesionalitāte ir problēma, kuras viens risinājums ir apmācība. Iepirkumu uzraudzības birojs ik gadu spēj apmācīt vien 1500 cilvēkus.
Eksperti iesaka pārņemt no ārvalstīm praksi industriju pārstāvjiem vienoties ar publisko sektoru par principiem, kas jāņem vērā iepirkumos. Latvijā tas jau ir izdarīts informācijas tehnoloģiju nozarē. Tomēr pārsteidzošā kārtā ierēdņi turpina staigāt ar klapēm uz acīm.
Izpratnes trūkums spilgti izgaismojās laikā, kad Latvijas uzņēmēji cieta Krievijas sankciju dēļ – Finanšu ministrija bija spiesta bakstīt ar pirkstu, kā jārealizē Zaļais iepirkums. Iepriekšējā Valsts kontroliere, tagad Saeimas deputāte Inguna Sudraba uzskata, ka Latvija hroniski netiek vaļā no īstermiņa domāšanas un attieksmes, ka viss ir prioritārs.
Tagadējā valsts kontroliere Elita Krūmiņa norāda uz ierēdņu atbildības trūkumu: ”Valsts kontroliere arī man, kas pirms tam ir strādājusi privātajā sektorā, man ir nesaprotami, kāpēc privātajā sektorā šī atbildība iestājas ļoti ātri, ja cilvēks strādā pavirši un neprofesionāli diezgan ātri tiek pieņemts lēmums, ka viņš privātajā sektorā nestrādās, ļoti ātri, bet savukārt sabiedriskajā sektorā mēs esam ārkārtīgi iecietīgi pret to, ka darbs tiek izdarīts nekvalitatīvi, un šis cilvēks turpina strādāt un turpina saņemt labu atalgojumu.”
Kontrolieres ikdienā redzētais kopējo ainu publiskajos iepirkumos padara vēl satraucošāku. Naudas šķērdēšana iepirkumos nav mazinājusies, arī vēlme apiet likumu un izvēlēties no vienas un tās pašas firmas sit augstu vilni.
”Vispār netiek rīkoti šie te iepirkumi un procedūras. Vēl viens paņēmies, ka līgumus sadala vairākās daļās ar domu izvairīties no rīkošanas..” tā Elita Krūmiņa.
Piemēram, Rīgas brīvostā iepirkumu procedūra nav piemērota līgumiem 30 miljonu eiro vērtībā. Ieilgušās problēmas publisko iepirkumu sektorā kontrolierei apnikušas – viņa aktīvāk nekā iepriekšējos gadus sauks pie atbildības par apzināti vai nepazināti pieļautām kļūdām un sadarbībā ar iepirkumus uzraudzības biroju ierēdņus gatava administratīvi sodīt. Ierēdņu atbildība piecu mēnešu laikā pēc Valsts kontroles revīzijas jāizvērtē institūcijas vadībai.
Kopumā pārkāpumu skaits ir liels, droši pārsniedz trīs desmitus. Vārdi vēl netiks atklāti, jo institūcijām, kas nav pienācīgi izvērtējušas darbinieku atbildību dota otra iespēja.
Izvērtētie ierēdņi atkarībā no to iesaistes pakāpes un pārkāpums smaguma var saņemt dažādus sodus – atlaišana, samazināta alga, rājiens.
Lasīt vairāk...